Kvantu fizika. Ko zinātnieki nesaka

Kvantu fizika neapšaubāmi ir viena no aizraujošākajām un pretrunīgākajām mūsdienu disciplīnām. Lai gan daudzi par to ir dzirdējuši, tikai retais saprot, cik revolucionāra tā ir. Ir viens kvantu fizikas aspekts, par kuru reti tiek runāts, aspekts, ko daudzi materiālistiskā pasaules uzskata piekritēji zinātnieki izvēlas ignorēt vai noniecināt: tās metafiziskās sekas. Bet kas ir metafizika? Šim terminam, kas bieži vien asociējas ar kaut ko ezotērisku, patiesībā ir stabilas saknes Rietumu filozofijā. Aristotelis ar metafiziku apzīmēja pētniecību par būtību kā tādu, realitātes galīgo cēloņu meklējumus. Tāpēc tā nav abstrakta spekulācija, bet gan fundamentāli jautājumi: kas ir pasaule? Ko nozīmē "eksistēt"? Mūsdienās kvantu fizika liek mums no jauna pievērsties šiem jautājumiem jaunā un pārsteidzošā kontekstā. Kvantu fizikas pamatā ir pārsteidzošs atklājums: pasaule, vērojot to subatomārā mērogā, neuzvedas tā, kā mēs to gaidītu. Subatomārās daļiņas - elektroni, fotoni un citas fundamentālās vienības - šķiet, dzīvo neparedzamā dejā, kurā valda nenoteiktība un varbūtība. Kvantu teorijas centrālais vienādojums, Šrēdingera vienādojums, apraksta šo deju kā varbūtības vilni. Daļiņas, ko mēs iztēlojamies kā cietus ķermeņus, patiesībā tādas nav. Katrai daļiņai ir "varbūtība" eksistēt vai, pareizāk sakot, tā potenciāli var būt bezgalīgi daudzos "uzklātu" stāvokļos, bet ne konkrētā stāvoklī. Kad šī situācija mainās? Šķiet, ka varbūtības viļņi "sabrūk" realitātē, kas definēta tikai tad, kad tie tiek novēroti. Citiem vārdiem sakot, tas, kas notiek kvantu pasaulē, ir atkarīgs no novērotāja iejaukšanās. Daļiņa kļūst par korpuskulu tikai novērojuma rezultātā. Makss Planks, viens no kvantu fizikas pamatlicējiem, to saprata jau pašā sākumā. Viņš 1931. gadā paziņoja: "Es uzskatu, ka apziņa…